Šajā esejā aplūkošu sociālo atstumtību Latvijā, tā tiks salīdzināta ar situāciju Eiropā. Tā kā Latvijas valdības politika ir gaužām neveiksmīga un patreiz inflācija pārsniedz sāpīgo 10% robežu, ik vienam latvietim ir pamats satraukties par šo problēmu.
Manuprāt, tas, ka 2002.gadā 16% iedzīvotāju bija pakļauti nabadzības riskam (Avots nabadzības rādītājiem ir CSP aprēķini un Eurostat publikācija “Statistics in Focus, theme 3-8/2003” un “Draft of Statistics in Focus, ,theme3 - 03/2003” pieejams www.lm.gov.lv/doc_upl/NAP_LATVIA_LV.doc) liecina par šīs problēmas nopietnību.
Tā kā latvijas iedzīvotāju ienākumi ir nevienlīdzīgi, nenokļūt sociāli atsumto personu lokā ir grūti. „Džini koeficients, 1999.gadā Latvijā sasniedza 31% (ES15 – 29%), bet 2002.gadā – 34%. Ienākumu attiecība starp augstāko un zemāko kvintili S80/S20 Latvijā 1999.gadā bija 5,1 (ES15 – 4,6), bet 2002.gadā – 5,5.”(Avots Draft of Statistics in Focus pieejams www.lm.gov.lv/doc_upl/NAP_LATVIA_LV.doc)
Ievērojama daļa latviešu ir atkarīgi no transfert maksājumiem, ja tie nesaņemtu šos maksājumus, Latvijas nabadzības rādītāji krasi mainītos.Tāpēc ievērojama loma nabadzības samazināšanā ir sociālajiem transfertiem. Nabadzības riskam bez sociālajiem transfertiem, 2002.gadā pakļauti 43% Latvijas iedzīvotāju (ES15 vidēji - 40% 2000.gadā). Turklāt, nabadzības slieksnis Latvijā ir ļoti zems. 2002. gadā tas bija 59 Ls vienas personas mājsaimniecībā mēnesī jeb 706 Ls gadā.
…