Sabiedrībā noteiktas uzvedības un izturēšanās normas sauc par etiķeti. Tā sakņojas paražās, uzvedības kultūrā, tradīcijās, rituālos, audzināšanā.
Uzvedības kultūra ir cilvēka rīcības, izturēšanās un savstarpējo attiecību izpausmes kopums ikdienā (mājās, darbā, skolā, sadzīvē, sabiedrībā utt.). Tā ir cilvēka vispārīgās kultūras, garīgo un materiālo vērtību apkopojums, ko cilvēks radījis savas attīstības laikā, tātad svarīga personības sastāvdaļa. Uzvedības kultūra ir iekšēja, ne vien ārēja cilvēka izpausme, tā ir katra sevi un citus cienoša indivīda iekšēja nepieciešamība, vajadzība būt pieklājīgam attiecībās ar citiem cilvēkiem.[1]
Uzvedības nosacījumi un pieklājības normas veidojušās visā cilvēces attīstības gaitā un mainījušies atbilstoši attiecīgā laikmeta prasībām.
Uzvedības kultūras pamatprasība ir pieklājība. Pretstats pieklājībai ir nevērīga un nicinoša attieksme pret citiem cilvēkiem, rupjība, necieņa, augstprātība. Pieklājība pauž cieņu pret citiem un arī pret sevi.
Uzvedības etiķete ietver galvenokārt cilvēka ārējo kultūru, manieres un galantumu, tomēr tai vajadzētu būt saskaņa ar cilvēka iekšējo kultūru, ar viņa intelektuālo attīstību un garīgumu. Visbiežāk cilvēka kultūras līmenis un intelekts, garīgums, domas, jūtas, intereses un vēlmes vairāk vai mazāk atspoguļojas viņa ikdienas uzvedībā. …
