Skaistums ir tikai ārišķība, acu apmāns un reizēm seklums, taču neglītais ir patiesība, no kā vairums sabiedrības vairās un bīstās. Pats romāna nosaukums “Doriana Greja ģīmetne” atklāj šo sakarību, jo žilbinoši skaistā eņģeļa seja, kuru nejauši izteiktas vēlmes dēļ”Kaut es paliktu jauns uz
mūžu, bet ģīmetne novecotu,” Dorians Grejs bija iemantojis uz visu dzīvi, bija tikai maska iekšējam ļaunumam, velnišķībai. Šis notikums vēl vairāk viņu pamudināja ļauties savām sajūtām, jo, sapratis, ka nu viņa seja ir kļuvusi nemainīga, viņa grēki nebūs vizuāli uzskatāmi apkārtējiem. Protams, tiek minēts, ka Dorians savus netikumus kaut mazliet nožēlo, bet ne burtiski, drīzāk, ka
viņam nāksies par tiem samaksāt, un tas viņā iedveš bailes par sevi un savu neaizskaramību. Beigās Dorians nonāk pie secinājuma, ka viņam uzgleznotā ģīmetne ir jāiznīcina, un tas ļaus viņam
tikt atpestītam no visa ļaunā, ko viņš ir domājis un darījis sava mūža laikā, proti, viņš ģīmetni centīsies iznīcināt, taču tas nozīmē iznīcināt pašam sevi, jo glezna bija daļa no viņa paša jeb, precīzāk, tā bija viņa grēku spogulis.…