Aristotelis izcēla skaistā un labā vienotību. Viņaprāt mākslas tēlam jābūt ne tikai skaistam, bet arī tīram un daiļam (skaistais un daiļais ir līdzīgi, tomēr nozīme atšķiras. Skaistais ir saistīts ar ārējo veidolu jeb izskatu, juteklisko tēlu, bet daiļajā ir akcentēts iekšējais skaistums,dvēseles skaistums, iespējams tāpēc daiļums asociējās ar labo). Taču skaistuma teorijas uzztvēršana var būt diezgan subjektīva – kas vienam liekas skaists, citam būs neglīts. D. Didro (1713-1784) ir iedalījis skaistumu divos tipos – reālajā jeb objektīvā skaistumā un subjektīvā skaistumā, kas ir skaists kādām civēkam personīgi viņa uzskatu dēļ. Savukārt F. Šillers uzskatīja, ka skaistums ir brīvība un skaistums izpaužas brīvībā, bet šo domu es apstrīdētu vai nenosauktu par tik viennozīmīgu.
Es domāju, ka skaisto kaut kādā ziņā var saskatīt visā un visur, pat tur, kur uz pirmo skatienu liekas var saskatīt tikai neglīto, bet iespējams tas būs tikai subjektīvs novērtējums.
Skaistais no ontoloģiskā aspekta ir harmonija, ritmiskums, proporcionālitāte, kārtība,simetrija. Skaistais no gnoseoloģiskā aspekta ir mērķtiecība, nesavtība, derīgums, bauda, ideāls.
Neglītais ir estētikas kategorija, kas novērtē priekšmetus un parādības kā kroplīgas, zemiskas un kā pretējo priekšstatiem par skaisto. Neglītais ir kā pretstats skaistājam. Var pateikt, ka skaistums bez neglītā neiztiek nekur, tāpēc runājot par skaisto neiztikt bez šīs kategorijas pieminēšanas. Piemēram, cilvēks ir skaistais , bet slimības,sāpes,nāve ir tas neglītais, kas vienmēr ir cilvēkos.
…
