Situācija
plkst. 6:00 no rīta slimnīcā ierodas Pēteris un Anna ar savu 2 gadus un 6 mēnešus veco dēlu Jāni. Jau ienākot slimnīcā viņus sagaida ļoti nelaipna attieksme no medicīnas darbinieces uzņemšanā. Pēteris un Anna jūtas tā it kā būtu iztraucējuši slimnīcas nakts mieru, taču abi vecāki ir uztraukušies, jo dēlam plkst. 5:00 no rīta ir sākusies apgrūtināta elpošana, ik pa brīdim elpas trūkumu.
Iepriekšējā dienā vecāki dēlu bija aizveduši pie ģimenes ārsta, jo Jānim bijis klepus, balss piesmakums un temperatūra. Ģimenes ārsts esot izrakstījis klepus sīrupu un teicis, ka bērna veselības stāvoklis uzlabosies.
Slimnīcā medicīnas darbiniekiem ir aizdomas, ka bērnam ir augšējo elpošanas ceļu iekaisums un krups. Jānis ik pa brīdim krīt bezsamaņā un viņu izrauj vecākiem no rokām kāda medicīnas māsa un aiznes. Vecāki paliek neziņā un domā, ka pēc brīža visu gan jau uzzinās.
Autonomija ir nobrieduša, pieauguša cilvēka identitātes raksturojums. Mazais Jānis nevar veikt autonomu darbību, jo viņš vēl pats nespēj atbildēt par sevi (viņš ir bērns), viņam ir tikai 2 gadi. Par viņu jālemj vecākiem.
Tā kā autonomijas pamatā ir tas, ka cilvēkam jābūt informētam, tad autonomijas princips tiek pārkāpts no mediķu puses, kad neapzinīgi un nesaprātīgi izrauj bērnu no vecākiem no rokām un nepaskaidro, ko ar viņu darīs un uz kurieni viņu nesīs. Vecāki ir uztraukušies un neziņā. Lai gan bērna izglītošana par procedūru autonomijā nav nepieciešama, jo tas ir izņēmums šajā principā,…