Viena no Poruka īpašajām problemātiskām skar šo sirdsšķīstuma tēmu: „Vai ir iespējams dzīvot un būt absolūti skaidram un svētam?!” Bet Poruks, it kā zaudējis kārtējo cīņu ar ļaunu, pats atbild: „Un tu, nabadziņ, kas dzenies tik labu vien sasniegt; raudi, lūdzies, vaimanā, - tu savu mērķi nesasniegsi! Būt absolūti labam un pie tam dzīvot! –Ārprātīga ideja! Iznīksti…” Tā var teikt cilvēks, kas nieku reizi pamēģinājis, bet, nesajutis sirdsšķīstuma pievilcību tās mērķī un jēgā, met „plinti krūmos”.
Tomēr sirdsšķīstās taciņas galapunktā tēli iepletīs rokas un aicinās pulkā, sakot: „bija taču vērts, vai ne?” Tādēļ vēl šai saulē: „… steidzies, steidzies, nemirstīgais mīlestības gars! Allaž tevi ir krustā situši, tevi spaidījuši un mocījuši, izsmējuši un ķēdēs slēguši. Tu tomēr pacēlies savā debešķīgajā glītumā un tomēr mirdzi savā svētumā!”
…