Interesanti, ka no sadzīves viedokļa raugoties, visbiežāk sirdi kā orgānu asociē vai nu ar jūtām vispār vai ar mīlestību. Tomēr visai paradoksālā kārtā, kā rāda psihofizioloģiskie pētījumi, tieši uz mīlestības jūtām sirds kā iekšējā orgāna darbība reaģē vismazāk. Sirds galvenokārt reaģē uz tādām jūtām kā dusmas, naids un bailes. Sirds darbības un emociju saistība ikdienā ir labi zināma un akceptēta. Par to liecina virkne izteicienu – tādi kā “par kaut ko sāp sirds”, “sirds kļuva smaga”, “viņa sirds to neizturēja”, “viņa sirds sāka trīcēt”, “sirds sažņaudzās” “sirds aiz prieka palēcās”, “asinis dzīslās sastinga”, “asinis aiz dusmām sāka vārīties” u.tml. Bieži dzirdēti arī tādi savstarpēji apvērsti izteicieni kā “dūša papēžos” un “drosmīga sirds”.
Šie izteicieni patiesībā raksturo ne jau sirds muskuļa un asinsvadu stāvokli, bet gan sajūtas, kuras cilvēks tajā brīdī pārdzīvo – bēdas, bailes, izmisumu, sajūsmu, prieku u.tml.
„No visas sirds” var mīlēt, var priecāties, var dusmoties, var apvainoties, var ienīst utt.
Saka arī “viņam nav sirds”, ar to apzīmējot emocionāli mazjūtīgu, pret citiem (un dziļākajā būtībā tas nozīmē arī pret sevi) neiejūtīgu, nelīdzjūtīgu, nesirsnīgu cilvēku. Un arī “auksta” sirds un “karsta sirds” – attiecas uz emocijām, nevis fizioloģisko sirds darbības veidu. Arī vārda “augstsirdīgs” semantiskā izcelsme ir acīmredzama.
Interesanti, ka no sadzīves viedokļa raugoties, visbiežāk sirdi kā orgānu asociē vai nu ar jūtām vispār vai ar mīlestību. Tomēr visai paradoksālā kārtā, kā rāda psihofizioloģiskie pētījumi, tieši uz mīlestības jūtām sirds kā iekšējā orgāna darbība reaģē vismazāk. Sirds galvenokārt reaģē uz tādām jūtām kā dusmas, naids un bailes. Ja, ar cilvēku sarunājoties, piemin viņam mīļus cilvēkus, sirdsdarbībā nereģistrē būtiskas izmaiņas, savukārt, ja piemin cilvēkus, kurus viņš ienīst vai uz kuriem dusmojas, sirds- asinsvadu sistēmas darbībā reģistrējas būtiskas izmaiņas.
Jāņem vērā, ka pati sirds darbības pieminēšana daudziem cilvēkiem rada dziļi slēptas bailes, jo apziņa par sirds absolūto svarīgumu dzīvības saglabāšanā iet kopā ar pilnīgu nespēju šo dzīvībai svarīgo orgānu kaut kā nebūt pašam kontrolēt – ne to var apskatīt, ne aptaustīt. Uztraucošākais ir tas, ka šīs intriģējošās un svarīgās orgānu sistēmas – sirds un asinsvadu – darbību cilvēks sajūt tikai to patoloģijas, respektīvi, slimības gadījumā – sāpju, pārsitienu un citu nepatīkamu izjūtu veidā. …
