Dziesmas, kuras simts dažādu kora balstiņu dzied, kopskaņu uzceļot kā sauli, kas kvēlo un ceļas pār zemi un mums, vaigus iesvilinot maigumā un sirdīm dāvājot stiprāko mīlestību. Mūs, kas saules kvēlajā spožumā apstaro Latviju, sargājot no drēgnuma, bailēm, asarām un laimi slāpējošās miglas.
Jā, nevar zināt, vai rīt visu nesagrābs spēcīgākā migla vai melnie mākoņi, kuriem mēs, saulīšu simti, nespēsim pretoties... Bet šī drošība un kvēlais spožums ir tik dziļi iesakņojies! Simts saulīšu spīd pār manu zemi, un tās nevar nosegt, atņemt, izraut no mūsu cerību pilnajām acīm, jo tās ir katrā, kas Latviju sargā un padara stiprāku, tās dzīvei liekot pārtapt par bezgalīgo laimes ceļu.
…