Pārejas periods jebkurā sabiedrībā nes sevī fundamentālas pārmaiņas, kas iemieso sevī sabiedrības transformāciju no viena kvalitatīva stāvokļa citā kvalitatīvā stāvoklī. Faktiski pārejas perioda būtība ir pārmaiņas, kvalitatīva pāreja no viena stāvokļa citā, bieži vien neprognozējamība, arī nepastāvība. Pārejas periods ir jebkuras sabiedrības attīstības (pareizāk sakot – dzīves1) neatņemama sastāvdaļa, jo grūti ir iedomāties sabiedrību, kura ir konstanti bez pārmaiņām ir pastāvējusi savas dzīves robežās.
Lai vispirms izprastu pārejas periodu kādas noteiktas sabiedrības dzīves ietvaros, ir jāizprot ar pārejas periodu nesaraujami saistītie elementi – divi atšķirīgi (vai arī pretrunīgi) sabiedrības kvalitatīvi stāvokļi. Nekritiski vērtējot šo trīs elementus, tos var izteikt šādā vienkāršā sakarībā – sabiedrības stāvoklis A → sabiedrības pārejas periods → sabiedrības stāvoklis B, respektīvi, pārejas periods ir kā iztrūkstošais posms starp diviem sabiedrības stāvokļiem, posms, kas atklāj, kāpēc sabiedrības dzīvē ir norisinājusies pāreja no viena stāvokļa citā.
Šajā sakarā nozīmīgi ir vairāki jautājumi, kas atklāj sabiedrības pārejas perioda izvērtēšanas kritērijus, - ko mēs definējam par sabiedrību, kādi ir tie nosacījumi, pie kuriem funkcionē sabiedrība.
Kopš pastāv sociālās zinātnes pastāv problēma – kā definēt sabiedrību tā, lai šī definīcija atspoguļotu visas sabiedrību nosakošās dimensijas, problēmu lokus un galvenos nosacījumus, pie kuriem ir iespējams sabiedrībai pastāvēt. Manuprāt, tik visaptverošu definīciju nav iespējams vispār sniegt, jo sabiedrība ir pārāk komplekss un sarežģīts veidojums, pat varētu apgalvot, ka viens no sociālo zinātņu rašanās priekšnosacījumiem ir sabiedrības attīstība jau pietiekami sarežģītā stāvoklī, lai tas jau kļūtu par neizprotamu.…
