Luga sākas ar to, ka Dionīss parādās cilvēka izskatā un izklāsta savas izcelšanās stāstu. Viņš atklāj, ka viņa māte Semele dzemdējusi to, viņa tēva Zeva zibens liesmās. Tas simbolizē postu, dusmas, vīrišķo spēku un varu. Un tagad viņš atnāca pie Dirkes strauta jeb avota, kas pretēji zibenim apzīmē auglību, dziedināšanu un attīrīšanos. Viņš stāv pie savas mātes pils, šo skatu ir dīvaini iedomāties, ja zina faktu, ka Rietumu pasaulē cietoksnis apzīmē drošu, nocietinātu, stabilu vietu, tādēļ rodas jautājums: kā bija iespējams to sagraut? Uguns, ko vēl joprojām Dionīss redz, ir bijusi nāves un sāpju nesēja, bet tagad tā spēj sasildīt un atbalstīt viņu. „Uguni parasti uzskata par vīrišķu elementu (pretēji sievišķajam ūdenim), tas simbolizē dzīvības vitālo enerģiju, sirdi, radīšanas spēku, apskaidrību”. [1., 532]
Dionīss izstāsta, ka tieši hellēņu pilsēta ir pirmā, kur viņš pēc sava gara klejojuma parādījās kā dievība. Šis simbols apzīmē civilo un reliģisko dzīves centru, ko var sasniegt tikai tad, ja veic šādu grūtu ceļojumu. Tajā Dionīss redz torņus, kas savieno debesis un zemi un norāda un iedzīvotāju augstajiem nopelniem. Viņš uzsūtīja sievietēm ārprātu, jo viņas neticēja, ka Dionīss tiešām ir dievs. Tās bēga no Tēbām uz kalniem, kas simbolizē tuvošanos debesīm, dievišķo varu, „atraisīšanos no ikdienišķā līmeņa un garīgo pakāpšanos augšup”. [1., 221] Viņas atstāja savas mājas, proti, cilvēka dzīves centru jeb ģimeni un pašu cilvēku. Sievietes atstāja savus vīrus, bērnus, aizmirsa savus pienākumus, apklāja sev briežādas (briedis ir tas dzīvnieks, kurš klejo pa pasauli, jo ienīst atrasties pastāvīgā mītnes vietā) un ņēma zižļus (varas simbolus), kuri bija apvīti ar efejām, kas ir nemirstības un vienlaikus arī dēmoniskuma zīme. …
