Sievietes tēls Andreja Upīša romānā "Sieviete"

Andreja Upīša romāns “Sieviete” (1910) sākotnēji tika publicēts periodikā – pirmā daļa ar nosaukumu “Andreju vakaru Odiseja” laikrakstā "Jaunā Dienas Lapa", otrā daļa ar nosaukumu "Naids" - laikrakstā "Dzimtenes Vēstnesis" . Romāns tapis laikā, kad rakstnieks dzīvojis Skrīveros, tāpēc pilsētas dzīves reālistiskais tēlojums uzskatāms par vēl vienu pierādījumu rakstnieka meistarībai ne tikai precīzi fiksēt dzīvi, bet radīt dzīves klātesamības šķietamību katram darba lasītājam.
Šis ir viens no pirmajiem urbānajiem romāniem latviešu literatūrā, darba novatorisms saistās ar tā laika Eiropas romānu, kas balansē uz reālisma un naturālisma robežas. Romānā vērojamas paralēles ar Emīla Zolā darbiem “Terēze Rakēna” (1867) un “Madlēna Fera” (1868) – tā ir gan virsraksta poētika, norādot uz galveno darba varoni un pievēršot lasītāja uzmanību tēlam jau pirms darba lasīšanas, gan arī sievietes tēlojums attiecīgā sociālā vidē un laikmetā, vienlaikus naturālismam un reālismam lielu uzmanību pievēršot tēla un tā rakstura psiholoģiskajam aspektam.
Romānā ir trīs līmeņu sieviešu tēli – pirmkārt, tā ir galvenā varone Elza Pūpola, otrkārt, tās ir otrā plāna varones – Mariannas kundze, Lidija un Elzas māte, treškārt, tās ir sievietes, kas pārstāv noteiktu sociālo šķiru un kuru uzdevums ir parādīt šķirai tipisko, raksturīgo – Rīgas labāko aprindu dāmas, prostitūtas, strādnieces.
Pats Andrejs Upīts par sava darba centrālo tēlu raksta: “Stāsta centrālā figūra jauna meitene, kurai savā dziļajā sievietes smalkjūtībā, vīriešu apvainotai un pazemotai, no naida pret saviem apvainotājiem izaug naids pret visu vīrietību, pārņem viņu kā slimība, kā manija, no kuras nevar atkratīties. …