Tā kā ģimene ir cilvēku savienība un kopība – un par tādu tai aizvien jākļūst, – tā mīlestībā rod avotu un nemitīgu mudinājumu pieņemt, respektēt un atbalstīt katru locekli, respektējot to kā Dieva dzīvo atveidu. Laulības un ģimenes attiecību īstuma kritērijs pastāv atsevišķo personu cieņas un aicinājuma atbalstīšanā.
Sievietei mūsu sabiedrībā ir ļoti liela loma. Pirmkārt sieviete ir ģimenes sieviete un tai ir jārūpējas par ģimeni un bērniem. Ģimenē sievietei ir ļoti liela nozīme. Sievietei ir jārūpējas par ģimenes pavardu, p[ar bērnu audzināšanu un par vakariņu gatavošanu. Ir pieņemts uzskats. Ka pilnvērtīga ģimene ir tikai tad, kad bērniem ir abi vecāki un sieviete ir māte. Jā ir jau izņēmumu, kad vīrietis audzina bērnus un ir vientuļais tēvs, un tās nav sliktākās ģimenes, bet sabiedrībā valda uzskats, ka bērniem ir jābūt mātei un sievietes viena no lomām ir mātes loma. Attiecībā uz sievieti vispirms ir jāuzsver, ka viņai ir tāda pat cieņa un atbildība kā vīrietim: šī vienlīdzība īpaši izpaužas savstarpējā došanā un abu atdevē bērniem, kāda piemīt laulībai un ģimenei. Radīdams cilvēku kā "vīru un sievu” (Rad. 1, 27), Dievs dāvāja personisko cieņu vienādā mērā kā vīrietim, tā sievietei, tiem piešķirdams tās neatņemamās tiesības un to atbildību, kas piemīt cilvēkam.
Vel viena no sievietes lomām ir sievas loma. Apprecoties un sakot savu jā vārdu baznīcā sieviete sola uzticību, paklausību un pilnīgu atdošanos savam vīram. Ar laulības saitēm tiek saistīta sieviete un vīrietis un sievietei ir jāpilda savi pienākumi, protams, laulību mēs varam uztvert dažādi: kā pienākumu, kā mīlestības apliecinājumu un visādi savādāk. Sieviete apprecoties pieņem to, ka viņai būs ģimene un vīrs par ko rūpēties. Sievietei vairs nebūs tādas brīvības kā agrāk. Viņai būs savi pienākumi un sava atbildība pret vīru un bērniem. Bez šaubām, vīrieša un sievietes vienādā cieņa un atbildība pilnīgi attaisno sievietes līdzdalību sabiedriskajos uzdevumos. No otras puses, lai patiesi atbalstītu sievieti, nepieciešams skaidri atzīt viņas mātišķā un ģimeniskā uzdevuma vērtību salīdzinājumā ar visiem citiem sabiedriskajiem uzdevumiem un visām citām profesijām. Bez tam šādiem uzdevumiem un šādām profesijām savstarpēji jāintegrējas, ja gribam, lai sabiedrības un kultūras attīstība patiesi un pilnā mērā būtu humāna. Neiztirzājot šobrīd visus plašo un sarežģīto sievietes un sabiedrības attiecību aspektus, bet aprobežojoties ar dažiem būtiskiem momentiem, nevar nepamanīt, ka pašā specifiskākajā ģimenes jomā plaša sabiedriska un kultūras tradīcija bija gribējusi rezervēt sievietei tikai sievas un mātes uzdevumu, negatavojot viņu pienācīgā veidā sabiedriskiem uzdevumiem, kas visumā tika rezervēti vīrietim.
…
