Māksla Senajā Grieķijā saistīta ar reliģiju un cēlusies no tās. Galvenā māksla bija tēlniecība. Tēlniecību senajā Grieķijā uzskatīja nevis par mākslu, bet gan par amata prasmi, jo tai esot vajadzīga roku veiklība un zināšanas, nevis dievu radīta iedvesma. Tēlniecības galvenais objekts ir cilvēks. Arhaiskajā periodā tas visbiežāk iemūžināts kaila vīrieša izskatā, reizēm arī apģērbtas jaunietes izskatā. Vīriešu kailķermeņi Senajā Grieķijā tika dēvēti par kurosiem, turpretī sieviešu kailķermeņi tika dēvēti par korām. Reizēm šie jaunieši bija iecerēti kā dievi, reizēm kā varoņi, tomēr vienmēr tie pauda mieru un garīgu nosvērtību. Šajos tēlos mākslinieki centās ielikt antīkās pasaules priekšstatus par varonīgo, skaisto, neraugoties uz to, ka sejas izteiksme palikusi bez emocionālo iezīmju atspulga.
Sākot ar 5.g.s.p.m.ē. tēls sāka dzīvot telpā un laikā. 4.g.s.p.m.ē. taisni stāvoša cilvēka vietā tika attēlota viegli izliekta figūra. Šāds risinājums radīja grācijas un elegances iespaidu.
Grieķu fiziskā un ētiskā daiļuma ideāls bija savienots ar dinamiku. Sieviešu tēlu krokas tika veidotas sarežģītos vijīgos ritmos. Tika pilnveidota kustība, radās telpiskuma izjūta.…