Teātris. Šis viens vārds apzīmē un sevī ietver tik daudz – mākslu, sajūtas, drāmu, komēdiju, aktierus, pārdzīvojumus, dekorācijas utt. Personīgi man, izdzirdot šo vārdu prātā uzplaiksnī atmiņu ainas no agras bērnības. Acu priekšā stāv tētis tērpies savās labākajās drēbēs, mamma ar spilgti krāsotām lūpām un jaunu frizūru un mēs, bērni, - nomazgāti, saposti un gatavi jauniem iespaidiem. Tādi svinīgi uzposti mēs iesēdāmies vectēva baltajā žigulītī un devāmies uz tālo Rīgu- uz leļļu teātri. Vēl šodien atceros tās emocijas un izbīli, ko manī izraisīja lielais, dzeltenais lācis, kas lēkāja un dziedāja pa skatuvi, uzdodams savādus jautājumus. Toreiz tie bija svētki, kuriem tika veltīta vesela diena manā dzīvē. Vai tagad ir savādāk? Jā, jo tagad vairs neesmu četrus gadus veca, bet gan septiņpadsmit, un līdz ar to daudzas lietas izprotu savādāk, arī teātri.
Ir grūti aprakstīt to, ko neesi redzējis, pārdzīvojis vai izjutis uz savas ādas. Šajā gadījumā – sengrieķu dramaturģiju, tās ietekmi un spēku saskarsmē ar antīkā cilvēka izpratni un vērtībām. Varu izlasīt lugas fragmentu un gūt tikai nelielu priekšstatu par tā laika dramaturģiju, jo lielāko iespaidu, manuprāt, uz cilvēku atstāj tieši aktieru meistarība un izdoma.
Kā jau mācību grāmatā rakstīts, dramaturģijas pirmsākums meklējams Senajā Grieķijā. Tas saistīts ar vīna un jautrības dieva Dionīsa kultu un no tā izrietošajiem rituāliem un specifiskajiem gājieniem. Šajos pūļa gājienos tika attēlota dieva traģiskā bojāeja un priekpilnā augšāmcelšanās. Šie divi cikli- bojāeja un augšāmcelšanās-un ar tiem saistītās pārģērbšanās ceremonijas un rituāli, savā veidā lika pamatus diviem jauniem žanriem – traģēdijai un komēdijai.
Grieķiem teātra izrādes reizē bija gan izklaide un sacensības, gan arī garīgas attīstības veicinošs faktors. Lugās, kuru pamatā bija vēsturiski vai reliģiski sižeti, tika atainotas un pārspriestas tā laika problēmas. Komēdijās dažkārt pat pievērsās jaunās paaudzes audzināšanai. Izrādes, kas notika zem klajas debess, bija plaši apmeklētas, kā citviet rakstīts, tās vēroja vairāki tūkstoši skatītāju, neskatoties ne uz to vecumu, dzimumu vai mantisko stāvokli. Sabiedrībai, kas mītus pārzināja jau kopš bērna kājas, svarīgāka bija nevis to notikumu secība, bet to aktualitāte un izpildījums.
Tolaik aktiera amats skaitījās prestiža lieta, kas nodrošināja, kā dievu labvēlību, tā arī dažādas priekšrocības. Tāpat kā mūsdienās, arī toreiz bija dažādi priekšnoteikumi, lai varētu pārstāvēt šo amatu - tev bija jābūt vīrietim ar skaidru dikciju un skaļu balsi, neņemot vērā ārējo izskatu. Jau tad tika lietotas daudzveidīgas un krāšņas maskas, kā arī dažādi atribūti, piemēram, kurpes uz paaugstinājuma, kam bija arī praktiska nozīme. Tomēr vislielākā atšķirība starp mūsdienu un antīko dramaturģiju ir lomu sadalījums tajā. Šodien lugas centrā ir viens vai vairāki aktieri, kas izrādes gaitā atklāj savu personību, toties agrāk galvenā loma pienācās korim un tā vadītājam korifejam, mazliet vēlāk arī dažiem “piespēlētiem” aktieriem, lai rosinātu skatītāju izdomu. …
