Pāns ir mežu, lauku un ganāmpulku dievs. Kalnu virsotnes un klinšu kores ir viņa mājvietas un īpašumi. Viņš klejo pa kalniem, slepkavojot meža zvērus. Ir skaidri saskatāmas līdzības starp romāna galveno varoni leitnantu Glānu un seno dievību Pānu, tādēļ Pānam ir liela nozīme galvenā varoņa rakstura atklāsmē. Daudz Pāna īpašību ir iemiesojušās Glānā, līdzīgas ir arī Pāna un Glāna mīlestības, abos gadījumos tās ir ar nelaimīgu iznākumu, pie kā noved viņu īpašības - Pāns mīlestību zaudē sava izskata dēļ, Glāns – rakstura īpašību, savas dabas dēļ.
Glāns ir mednieks, izbijis leitnants, pārcēlies dzīvot savrup mazā būdā ar savu uzticīgo suni Ezopu, ar kuru viņš ikdienas devās kalnos. Glāns pārcēlās un klinšainu piekrasti pie jūras, lai izolētos no ārpasaules drūzmas. Viņš ir vientulis, viņu pilnībā apmierina viņa dzīve divatā ar Ezopu pašos Norvēģijas ziemeļos, kas ir pazīstami ar savu skarbo dabu. Glānam daba un saskaņa ar to ir svarīga, viņš ir cieši saistīts ar dabu – tajā viņš jūtas vislabāk, viņa prāts un dvēsele skaidrojas, nekas cits pasaulīgais vairs nav svarīgs : „Tikai mežā viss manī norima, es jutos spēkpilns un mana dvēsele kļuva apskaidrota.” Skaidri noprotams arī, ka viņš dabu pazīst ļoti labi - pēc mazākajām dabas izmaiņām, kam citi nepievērstu ne mazāko uzmanību, Glāns spēj noteikt laiku, tā parādās viņa ciešā vienotība ar dabu: „Arī pēc ziediem var noteikt laiku, tie pret vakaru aizveras, un pēc koku lapām, tās lāgiem ir gaiši zaļas un spīdīgas, lāgiem tumši zaļas [..].” …