Saskarsme kā psiholoģijas atsevišķi aplūkojama sastāvdaļa, ir nopietni jāuztver jau pati par sevi, saskarsme nav teoretizēšana idejas līmenī, bet gan māksla būt personai un personībai, kuras pozitīva saskarsmes māksla dod pozitīvas emocijas ne tikai pašam, bet arī apkārtējiem.
Saskarsme novērojama ikkatrā mūsu dzīves situācijā. Tā var būt, manuprāt, gan pozitīva, gan negatīva. Neitrālas izjūtas, vismaz man šai gadījumā nav. Neitrālas izjūtas varētu rasties tad, ja saskarsme vispār nav bijusi. Nav saskarsmes – nav emociju šai sakarībā. Saskarsme var būt ne tikai kā psiholoģijas atsevišķi aplūkojama nodaļa, tā var būt kā māksla vai arī kā kultūras forma. Saskarsme notiek ne tikai pārpildītos trolejbusos, pensionāru piketos un saietos, rindā pēc akcijas precēm, saskarsme notiek arī dzejā, mūzikā, teātrī. Abējādi šo saskarsmi var veidot un formulēt gan ar pozitīvu, gan negatīvu nokrāsu.
Daudz informācijas par to, kā veidot saskarsmi nāk līdzi no bērnības. Tēvs un māte ir pirmie jaunās personības saskarsmes mākslas priekšzīmes rādītāji, mācītāji, skolotāji.…