No zinātniskā viedokļa, sāpes ir fiziskas un dvēseliskas ciešanas, nepatīkamas izjūtas, mocības. Tās ir pretstats baudai. No medicīniskā viedokļa, sāpes ir organisma indikators, kas norāda uz izmaiņām orgānā. Ilgstošas sāpes varot novest ķermeni līdz pat saslimšanai, jo dažreiz, izciešot sāpes, paaugstinās asinsspiediens, pulss, paplašinās acu zīlītes utt.
Var būt dažādas sāpju jušanas pakāpes. Cilvēki ar sāpju asimboliju, sāpes jūt, bet no tām necieš. Sastopami arī cilvēki, kuri vispār nejūt sāpes. Cilvēks ar augsti attīstītu gribu var pārvarēt gandrīz vai jebkuras iedomājamās sāpes. Teorētiski.
Sastopami arī dažādi pretsāpju līdzekļi, no tautā ierastiem, kā vērmeles, līdz pat aizliegtiem – morfijs. Diemžēl nav pretsāpju līdzekļu, pret garīgām sāpēm. Šeit var palīdzēt tikai cilvēka pašiedvesma, varbūt meditācija.
Fiziskās sāpes var būt intensīvas, ļoti stipras, bet parasti tās ir neilgas. Turpretī smeldzošas, ne tik stipras sāpes var cilvēku mocīt ilgu laiku, un grūti pateikt, kuras no sāpēm ir vieglāk paciešamas.
Manuprāt, vissmagāk cilvēki cieš no garīgām sāpēm. Tās ir ilgstošas, pret tām nav pretlīdzekļu, vienīgais “dakteris” ir laiks. Kā tautā mēdz teikt: “Viss paiet...,paies arī šis”.…
