Kārlis Skalbe ar viegli plūstošu un saistošu valodu ieved mūs savā pasaulē. To piepilda gan izdomas tēli, salda patiesība laime, gan rūgti meli. Tomēr visvairāk šajā pasaku pasaulē ir ciešanu un moku, ko izjūt galvenais varonis sava vienīgā un īstā ceļa meklējumos. Viņš ir savādāks nekā citi, jo viņam ir kāda maza daļiņa Skalbes dzīves gudrības. Varonis ir ne tikai cilvēks, bet bieži vien dzīvnieks vai kāds priekšmets, kuram Skalbe kā labestīga burvis piešķīris savu dvēselīti, savas domas un jūtas. Kaut arī varoņi bieži vien iet bojā („Bendes meitiņa”, „Jūdass”), pašas pasakas tomēr beidzas laimīgi. Varonis atrod savu dzīves mērķi, atklāj patiesību vai arī kādā citā veidā padara pasauli labāku.
Ne tikai Kārļa Skalbes, bet arī citu autoru pasakas sevī ietver kādu domu, kuru autors vēlas nodot lasītājam. Kārļa Skalbes pasakas caurvijuši dažādi tikumi, kuri saistīti ar sāpēm, ciešanām un vilšanos. „Pasakā par vērdiņu” tiek nosodīta mantkārība, kuru pavada gan ciešanas, gan sāpes, proti, laime pamet Ansi: “Viņš mija savu laimi zeltā un sudrabā. Viņš gribēja būt kungs pār šo pilsētu, kungs pār ielām, kur bij staigājis, pie malas spiezdamies, sarāvies savās lupatās, kā nabaga pirtnieks.”
Sāpes tiek spilgti atspoguļotas arī pasakā “Pārvēršanās”. Kad galvenais varonis pēc paša vēlēšanās pārtapis par koku, viņu piemeklē nelaime: “Viens jau pielika cirvi pie saknēm, un kokam bija kā ļaunā sapnī, kad nevar ne bēgt, ne iekliegties, ne pakustēties. Mēmās bailēs viņš gaidīja, kas notiks.”
…
