Es uzskatu, ka šīs profesijas ir viena no otras atkarīgas. Žurnālistiem ir nepieciešami informācijas avoti, lai sagatavotu materiālu masu informācijas līdzekļiem, taču SA speciālistiem ir nepieciešams veidot labu organizācijas reputāciju sabiedrības acīs, ko var panākt ar mediju palīdzību, jo kā zināms masu saziņas līdzekļi ir visefektīvākā iespēja sasniegt mērķa auditoriju ar vajadzīgo vēstījumu. Žurnālists spēj profesionāli apstrādāt informāciju un nodot to auditorijai. Taču tādā veidā tiek panāktas divpusējas attiecības, kas nekādi nenoved pie uzticamām un objektīvām ziņām, gan abpusējas piesardzības dēļ, gan atkarības dēļ. Žurnālisti neuzticas SA speciālistiem, jo saprot, ka viņu galvenais uzdevums ir panākt labu organizācijas reputāciju un uzskata, ka to darīs, sniedzot jebkādas ziņas, kas tikai veidos šo reputāciju labāku. Taču arī SA speciālisti nonāk dilemmas priekšā, jo saprot, ka žurnālisti viņos vienmēr raugās ar šaubām. Viņi ir spiesti meklēt daudz pierādījumu un piemēru, kas liecinātu par to, ka viņu sniegtā informācija ir patiesa un iegūtu uzticību žurnālista acīs, lai medijos nenonāktu sagrozīti fakti. Tiek uzskatīts, ka vislabākais veids kā SA speciālistam nogādāt vajadzīgo informāciju sabiedrībai ir oficiālas preses konferences, kur tiek uzaicināti dažādu mediju pārstāvji, nodrošinot gan plašāku viedokļu atspoguļojumu medijos, gan lielāku auditorijas informētību.
Kristians Rozenvalds (sabiedrisko attiecību speciālists) savā rakstā „ Sabiedriskās attiecības un žurnālistu ētika”, kas 2006.gada 1.martā publicēts interneta portālā www.delfi.lv atzīst, ka SA speciālists un žurnālists ir divas atšķirīgas profesijas un SA speciālistam nevajadzētu strādāt medijos, ja patiešām vēlas godprātīgi veikt savu darbu.…
