Sabiedriskā līguma teorija

Valsts ir cilvēku izveidota sociāla struktūra, ko tie, izveidojuši, savstarpēji vienojoties, lai nodrošinātu taisnīgumu un kārtību. Sabiedriskais līgums, sabiedriskā līguma teorijas ietvaros, ir valdītāja un valdīto nolīgums, ar ko sākotnēji rodas valdīšanas pilnvaras; valdītājs apņemas valdīt un valdāmie par to paklausīt. Sabiedriskā līguma ideja ir salīdzinoši sena, zināmas iezīmes var saskatīt jau Platona filosofijā. Šo norādi, piemēram, darba "Valsts" kontekstā var skatīt kā norādi uz koplīgumu, sabiedriskais līgums ir viens no svarīgākajiem konceptiem 17.–18. gs. filosofijā. Var uzskatīt, ka sabiedriskā līguma teorijas veidošanās ir vairākpakāpju. Pirmkārt: sabiedriskā līguma pamats ir indivīdu vēlme veidot pilsonisku savienību, sabiedrību kā noslēgtu veselumu. Otrkārt: sabiedriskā līguma uzdevums ir risināt jautājumu var varas sadali, varas piešķiršanu un pakļaušanos no vienas puses, nodrošināšanu un drošības garantijas no otras.
Pirmsākumi sabiedriskā līguma valsts izcelšanās teorijai atrodami S.Pufendorfa un H.Grocija darbos. Holandiešu jurista un filozofa Hugo Grocija, (1583-1645), ievērojamākais darbs ir „Par kara un miera tiesībām”, kas uzskatāms par humānisma piepildījumu un augstāko sasniegumu. Šai darbā Grocijs pievērsies ne vien starptautiskajām tiesībām, par kuru nodibinātāju viņu dēvē, bet arī organizētai cilvēku kopdzīvei un valsts nostādīšanai uz tiesiskiem pamatiem. …