"Runāt nedomājot - tas ir tas pats, kas šaut nemērķējot" (Servantess)

Jūs jau zināt kā ir ar to šaušanu – jo cītīgāk tēmē, jo šķībāk aizšauj. Taču, šaujot uz labu laimi, gadās trāpīt visai precīzi.
Tāpat ar runāšanu – garāmejot izmesta frāze kādam var iedurties līdz pašam kaulam, lai gan runātājs jau to ir aizmirsis pirms vēl paguvis līdz galam izteikt.
Arī mazajai Billei no Vizmas Belševicas autobiogrāfiskā stāsta nākas ikdienā paciest dažnedažādus mātes izteicienus, kā jēlnadzis, lēvurs, kraupis, brīžos, kad sanāk netīšām ko izliet vai saplēst. Tādēļ Bille ir ļoti bailīgs un nedrošs bērns, kas no visas sirds tic, ka viņai nekas nesanāk, ka citi ir labāki par viņu. Lai šo pārliecību mainītu, nepieciešams ilgs laiks. Pat dzīves posmā, kad Bille no meitenes pārtop sievietē, viņa domā, ka ir neglīta, pati sev nepatīk. Tas, ka māte neapdomā sava teiktā iespaidu uz bērnu, var radīt īstu traģēdiju. …