Rūķis Kneksis

Sveiks , manu draudziņ , kas esi nolēmis kopā ar mani padraiskoties un ielūkoties manā, tas ir , Knekša dzīvē.
Nu tad tā. Mani sauc Kneksis , esmu rūķis ,kas dzīvo meža malā zem pelēkā akmens .Tur dzīvo arī mani brāļi un māsas, tētis un mamma .
Kamēr mēs rūķi esam maziņi mūs neviens nelaiž pastaigāties pa pasauli, bet kad sasniedzam simts gadu vecumu , tad varam pirmo reizi doties virszemē .Simts gadi rūķim vēl nav nekas tas ir tāpat kā bērnam pieci gadi.
Nu tad es tev , mazo draudziņ, pastāstīšu par to, ko tad es šajā pasaulē pieredzēju kad iznācu no pelēkā akmens apakšas.
Viss sākās tā. Visi mani septiņi brāļi un sešas māsas sirsnīgi sveica 100 gadu dzimšanas dienā mēs dzērām bērzu sulas kokteili un ēdām piepju torti , kas tas ir par gardumu. Pat siekalas saskrien mutē par to runājot. Māsiņa Limija man uzdāvināja pašam savu nūju ar ko doties pasauli apskatīties , brāļi Gifis un Duneli bija sameistarojuši manai istabai piemērotu lietussargu turētāju. Ari citas māsas un citi brāļi nepalika bez dāvanas pasniegšanas . Māsiņas Elīdija, Klimbija, Coreta, Gopija, Sijkija kopā bija darinājušas man izejamās drēbes, proti , jaunu lapu cepurīti , sūnu jaciņu , niedru biksītes un tāšu zābaciņus. Ai ,cik tie bija skaisti un nupat kā darināti vēl tīkami smaržoja pēc meža. Citi brāļi Lesigijs, Muretijs, Tuligis,Umpilis bija pagatavojuši man ceļa somu , kas savīta no smalkiem, smalkiem zariņiem un piepildīta ar tādiem gardumiem , kā priežu skujas , pelēkās sēnes. Tikai Viebijs neko necentās man dāvināt , jo bija sapūties no pagājušās reizes pirms 20 gadiem , kad mēs abi nesadalījām ķirbju sautējumu , ko mums pagatavoja mamma. …