Rūdolfs Blaumanis

R.Blaumaņa darbi bieži ir traģiski un ar skumju noskaņu, jo kaut arī viņš bija šis staltais un pārliecinātais par sevi vīrs, viņa dvēsele mēdza klusībā raudāt. Tam par iemeslu bija viņa lielā sirds, kā arī vientulība, kas mēdza viņu “grauzt” no iekšas. Viņa dvēselē pastāvīgi norisinājās cīņa starp jūtām un prātu. Tādējādi visas savas ciešanas viņš varēja izpaust tikai savos darbos, jo tikai ļoti reti tās kādam izstāstīja. Kā stāsta viņa laika biedri, R.Blaumanim ik pa brīdim uzradās kāds cilvēks, kam viņš pieķērās no visas sirds un par kuru rūpējās, taču tas nekad nebija uz ilgu laiku.
Tagad, kad esam mazliet ielūkojušies R.Blaumaņa dvēselē un izpratuši kāds cilvēks viņš reiz bijis, ir iespēja izprast viņa teikto mazliet labāk. Pēc manām domām ar vārdiem „Bez darba vārdi „cīnīties”, „censties” paliek tukšas skaņas.”, R.Blaumanis, ar sevi kā pierādījumu sacītajam, vēlējās iedvesmot K.Štrālu un visus citus draugus darīt vairāk. Visi, kas pazina R.Blaumani viņu apbrīnoja. Apbrīnoja viņa darbīgumu, sacerēšanas spējas, labsirdīgumu, humoru vai vēl kādu no viņa neskaitāmajām pozitīvajām īpašībām. R.Blaumanis bija kā iedvesmas avots visiem, kam bija laimējies viņu iepazīt, jo tagad cilvēki pārliecinājās, ka tas ir iespējams. To var izdarīt. Ja tu zini, ko tu gribi, tad dari un būs. Vienkārši būs. Un viņi ticēja. Ticēja, jo blakus stāvēja tam tik brīnišķīgs piemērs – Rūdolfs Blaumanis.
…