Roterdamas Erasms “Muļķības slavinājums”

Tādējādi tie mirstīgie, kuri cenšas iegūt gudrību, atrodas sevišķi tālu no laimības. Divkārši muļķi ir tie, kuri, aizmirsuši, ka piedzimuši kā vienkārši cilvēki, cenšas būt līdzīgi nemirstīgiem dieviem (..)
Vai tiešām mūsu dzīve ir predestinēta no Muļķības puses, no kaut kā tāda no kā mēs visi vairāmies un bēgam kā no mēra, un nevis no Dieva, visspēcīga, mīloša un varoša? Vai tiešām zināšanas nedara laimīgu? Vai tiešām gudrība nav savienojama ar laimi kā uguns nav savienojams ar ūdeni? Roterdamietis melns uz balta to raksta, tomēr grūti tam noticēt, jo vai gan citādi es censtos iegūt gudrību, kaut šķietamu.
“Muļķība - izturēšanās, rīcība, runa, kurā izpaužas nepietiekami attīstīts, arī nepietiekami aktivizēts prāts.” -šis muļķības skaidrojums latviešu literārās valodas vārdnīcā un lielākajā daļā cilvēku prātos noteikti nav cerīgāks. Ielūkosimies vēl sinonīmu vārdnīcā: muļķība – neprātība, nieki, dumjība, nejēdzība, aplamība, bezsaturība, aklums... un angļu valodas skaidrojošajā vārdnīcā: “Fool – person without much sense; stupid or rash person.” Mēģināšu atrast vidusceļu. Risināšu polemiku starp Erasma Muļķību un savu veselo saprātu – antinomija, kura nemitīgi jaucas pa galvu lasot darbu un meklējot atbildes.…