Šis izteiciens bija Romas politikas devīze un dažādos variantos atrodams romiešu kara zinātnieka Vegetija darbā „Īsa pamācība kara lietās”, oratora Cicerona „Filipikās” un Kornēlija Nepora „Epameinondā”. Teiciens ir diezgan paradoksāls, jo ietver sevī slēptu militāras agresijas attaisnojumu, kaut vai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka gatavodamies karam, bez pašas karošanas nevari noskaidrot, vai saražotie ieroči un kaujas prasme ir laba diezgan. Tas ir kā mazā pirkstiņa atdošanu velnam, jo ļoti taču kārojas būt vēl stiprākiem, izkopt vēl labākus kaujas paņēmienus, iekarot vēl jaunas zemes utt.
Secinājums viens - par vienkāršu nejaušību nevar būt ne runa kaut vai izpētot Romas karu daudzumu un zinot faktu, ka romieši ir karojuši astoņus no divpadsmit savas pastāvēšanas gadsimtiem.
Manuprāt, romiešiem karošana ir asinīs.…