Manuprāt, romāns nozīmīgs īpaši ar ebreju genocīda pieminēšanu un ar to saistošo notikumu aprakstu, it īpaši romāna otrajā daļā. Spilgto notikumu atainošana tieši no latviešu tautības varoņa puses, kas piedot lielu empātiju lasītājam, liekot just līdzi kādam, kas kļūdas pēc nonācis citas tautas genocīda krustpunktā. Šī vēsturiskā notikuma svarīgums atklāts romānā pat svarīgāks nekā komunistu okupācija, ņemot vērā romāna beigu iznākumu - šī empātiskā jušana līdzi galvenajam varonim noved pie līdzjūtības, kad stāsts beidzas, liekot jautāt, kādēļ tieši tik nežēlīgi notika ar galveno varoni, ja viņš pat nebija ebrejs. Bet tad seko nākamais jautājums - kā par to vispār jūtas ebreji? Ja latvieši knapi saprazdami šo genocīdu, patiesas līdzjūtības emocijas izjūt vien izlasīdami romānu, kurā ar latvieti izrēķinās kā ar ebreju vien kļūdas pēc, tad milzīgās sāpes par senčiem no ebreju skatu punkta vien var iztēloties.
Lai arī protams pretstatā šim genocīdam ir arī traģiskās latviešu izsūtīšanas, kas pašiem latviešiem ir tik pat sāpīgs notikums, tomēr svarīgi ir arī literatūrā vēstīt par citām tautām, it īpaši, kad šausminoši notikumi norisinājušies te pat - vietās, kur pavadām savu ikdienu. Arī pats autors piemin, cik svarīgi šo notikumu viņam bija pieminēt romānā. "Tieši no latviešu puses tas nekur netika pieminēts."3
…