Izlasot romānu „Cilvēki laivās” viens no visspilgtākajiem varoņiem, manuprāt, bija Jonatans, jo viņa tēls parādīja to, ka nauda un manta var ne tikai nest pārticību, bet, ja tā ir galvenais mērķis dzīvē, tad nauda un manta var arī izbojāt ļoti daudzu cilvēku dzīves (pat sev ļoti tuvu cilvēku). Lai gan ne vienmēr, bet bieži cilvēku galvenā vērtība ir nauda un manta. Jonatans bija tipisks piemērs tam, ka nauda var atnest nedaudz prieka, bet ja tajā nevar dalīties ar mīļotajiem cilvēkiem – tā atnes tikai vientulību un nelaimi.
Es uzskatu, ka Jonatans varēja savu dzīvi izveidot savādāku – viņš varēja savu dabas doto prasmi veikt galdniecības darbus izmantot lietderīgi. Tā viņš varētu darīt kaut ko tādu, kas viņam padevās un patika, tādejādi nodrošinot pārtikušu dzīvi sev un mīļotajam cilvēkam – Helēnai. Bet savas mantrausības dēļ viņš pameta Helēnu un darbu, kas viņam padevās, lai iegūtu vēl vairāk naudas, kura padarīja viņu vientuļu un nelaimīgu.
No brāļiem Lameiķiem man vislabāk patika Lameiķis Gokažē, tādēļ nolēmu rakstīt par viņu. Es uzskatu, ka romānā Gokažē bija pozitīvs tēls, jo viņa sapņainums un mākslinieciskums apvienojās ar saprātu un loģiku.
Viņš mākslu uztvēra nevis kā darbu, kuru darot var nopelnīt sev iztiku, bet gan kā mantojumu, ko viņš spētu nodot nākamajām paaudzēm. Viņš domāja, ka tik unikālu spēju kā gleznošana, viņam ir devis Dievs. Tas man ļoti patika, jo tādu cilvēku, kuri domā, ka Dievs viņiem talantu ir devis, kuri savas spējas izmantotu un nodotu nākamajām paaudzēm, ir maz.
Uzskatu, ka Gokažē bija nesavtīgs tēls. Viņš, atšķirībā no Stefana, savu dzīvi mēģināja piepildīt. Es apbrīnoju viņa vēlmi uzgleznot ko tādu, kas apgaismos nākamās paaudzes. Viņš to darīja ar prieku, neprasot nekādu samaksu. Manuprāt, viņš saprata, ka pasaulīgās lietas nav mūžīgas, bet garīgo apskaidrību, ko dzīves laikā cilvēks var gūt, var padarīt laimīgus cilvēkus.…
