Jau aplūkojot šī darba virsrakstu, man radās idejas par to, kas gan tajā varētu būt iekļauts, un par ko tur taps rakstīts. Vai tajā tiks aprakstīts teksts, kas sniedz baudu vai arī tieši pretēji – bauda, kas pasniegta teksta formātā. Pēkšņi man prātā ienāca doma... Kādēļ gan uz visām grāmatām, nošu materiāla, CD, gleznām (..) nav uzlikts brīdinājums: „UZMANIES! ŠEIT IR BAUDA!” Sekojot autora idejām, secinu, ka varbūt būtu daudz mazāk lasītāju, klausītāju un vērotāju, jo tas taču ir nepiedienīgi, vulgāri un vēl daudz kā citādi. Tomēr viss mazākā vai lielākā mērā sniedz baudu, un to visi apzinās. Tomēr, kādēļ cilvēkam tas ir tik grūti – nosaukt lietas īstajos vārdos un „draudzēties” ar to?!
Mani ļoti ieinteresēja fakts, ka Barts, pats būdams arī filozofs, ļoti daudz atsaucas uz dažādiem psiholoģijas, psihoanalītikas darbiem. Viņš ļoti daudz runā par Freidu, par viņa teorijām un praksēm, kas ir manā interešu lokā jau krietni sen. Kā jau mums zināms, Freids bija psihoanalītikas pamatlicējs un ilgstoši darbojās cilvēka seksuālās dzīves, dziņas izpētē. Kā pats Barts apgalvo, Rietumu pasaules filozofija ir ļoti mērķtiecīgi „apgājusi” šo baudas konceptu. Tas, protams, nav bez izņēmumiem, tomēr ir skaidrs tas, ka pat filozofija cenšas ignorēt vai izspiest to, ko var nosaukt par baudu, un tajā iedziļināties.