Tā nu mēs dzīvojam un mirstam šķirti un aizejam no šīs pasaules, tā arī īsti neiepazinuši viens otru un neizbaudījuši to bagātīgo devumu, ar kuru mēs katrs būtu varējis krāšņot otra dzīvi.” (Perske, 2004, 156)
Ikviens no mums uz Zemes ir sūtīts ar kādu mērķi. Līdz ar to mums ir jāmācās sadzīvot ar līdzcilvēkiem, lai arī kādi viņi būtu, veseli vai ar īpašām vajadzībām. Un patiesībā mēs varētu tik daudz ko mācīties no šiem cilvēkiem ar īpašajām vajadzībām, jo viņos mājo tik daudz pozitīvisma, neskatoties uz viņu neapskaužamo likteni. Jā, ne vienmēr viņi ir pozitīvi noskaņoti, ir arī sliktās dienas kā mums visiem. Tomēr man liekas, ka viņiem šis prieks un pozitīvās noskaņas ir kaut vai tikai tādēļ, ka viņi ir šeit, šeit starp mums.
Izlasot grāmatu nonācu pie secinājuma, ka mums visiem ir jāiemācās dzīvot blakus viens otram. Mēs nedrīkstam noliegt šo cilvēku esamību, jo tā būtu atgriešanās viduslaikos. Mēs varam daudz ko mācīties no īpašajiem cilvēkiem, un viņi vēl vairāk var mācīties no mums. Mēs nekad neuzzināsim patiesās šo ģimeņu izjūtas, taču mēs varam viņiem palīdzēt un ar savu attieksmi un darbībām radīt tādu sabiedrību, kurā spētu pastāvēt mēs visi kopā.
…