1. Dzejas teksts rada ļoti drūmu un nomācošo iespaidu. Teksts izraisa pārdomas par dzīves būtību un dzīves apnicību. Par cilvēkiem, to uztverēm, to skatījumu uz dzīvi. Iedalījumi „pesimists” un „optimists” šai sakarā šķiet pārāk plaši, pārāk neko neizsakoši jēdzieni. Dzejas rindas principā aicina nenosodīt, netiesāt autoru vai kādu jautājumu, tas vienkārši atklāj Roberta Mūka psiholoģisko stāvokli, vajadzības, domas. Tomēr man kā lasītājam šī dzeja izraisīja izmisumu, dusmas, nepacietību un neizpratni.
2. Teksta galvenais motīvs ir neapmierinātība ar dzīvi, apnikums, ideoloģija par nāvi kā atpestīšanu, ticība pēcnāves mierinājumam.
„Man apnicis staigāt pa bāriem.
Tempt alu un šņabi,
Tērgāt par visu un neko.
Vai tad nebūtu labāk šai dzīvei
Darīt galu?
Iedzert indi un doties pie veļiem?
Beidz smērēt papīru,
Met spalvu pie malas!
Tur Viņsaulē uz tavas ādas
Uzaugs paradīzes koks
Un pienāks gals visām mokām.”…