Zonde ir kā zīme Šķērsielas pastāvēšanai- šīs ielas cilvēku esamībai. Katru dienu maza dzīvīte stājas pretim lielajai dzīvei un nekad to neuzvar. Filma postulē sāpīgu samierināšanos ar personīgajiem uzdevumiem, pienākumiem un nastām- tas nepastarpināti atainots caur darba un mērķtiecības sižetisko motīvu.
Tā sauktā Rīgas stila mantojums „Šķērsielā” ir arī pretnostatījumu sablīvējums- filmas veidotāju ironija pret atklāto skaudrumu, personiskā traģika pret problēmām saskarsmes telpā (uz savas ielas un varas valstī), debesis pret zemi (plašums pret tiešās saskarsmes aktualitātēm), pārmaiņas (Jurģi, labklājība, ģimenes pieaugums) pret nebeidzamo dzīves ritējuma viendabību, paliekošais pret aizejošo, interpretējamais pret tieši izteikto. Šeit tie un citi kontrasti atklāti ar poētiskas kino valodas līdzekļiem, liekot saskatīt šīs sadursmes pašam skatītājam un izvairoties no to uzskatāmības.
Tiešamība filmā nekādi nav saistīta ar gatavu spriedumu sniegšanu, pastāv tikai dokumentālais notikums, kura mākslinieciskā vērtība veidojas virtuozā kompozīcijā starp tekstu, attēlu un tos vienojošo jēgu. Dzīve risinās pēc saviem likumiem un tai nav daļas gar mākslinieka brīvo gribu. Var pat teikt, ka tieši centieni izmantot šīs dokumentālā kino iespējas sākās tas, ko vēlāk nodēvēja par Rīgas poētiskā kino skolu13 - arī „Šķērsielā” visam centrā ir cilvēks. Tēlu radīšana notiek ar metonīmijas, metaforas, salīdzinājumu, montāžas- daudzveidīgu parādību atainojumu. Tā pastāv idejā, ka skatītājs pats tiek aicināts saskatīt patiesību- tas notiek caur tīra dokumentālā materiāla mākslinieciski poētisku komponēšanu.
…