Anšlavs Eglītis - viens no spilgtākajām personībām latviešu 20. gs rakstniecībā. Rakstnieks, gleznotājs, skolotājs un žurnālists vienā personā dzimis 1906. gada 14.oktobrī Rīgā. Viņa tēvs bija rakstnieks Viktors Eglītis, māte - skolotāja un tulkotāja Marija Eglīte. Pirmā pasaules kara laikā bija bēgļu gaitās Krievijā. Selo Goļicino vecāki pasniedz stundas angļu liceja – internātskolā, kur mācās arī Eglītis. Vēlāk ģimene pārcēlās uz citu vietu, kur vietējie krievi ļoti neieredzējuši latviešus, jo uzskatīja, ka visi latvieši ir vācieši. Anšlavs ir stāstījis, ka „bez akmeņiem kabatās nebija iespējams iziet ārā no mājas” . Latvijā Eglīšu ģimene atgriezās 1918. gadā, dzīvoja Alūksnē, no 1919. gada - Rīgā.
Anšlavs bija atšķirīgs no citiem, neparasts, viņš kaislīgi mīlēja savu dzimteni un reizē bija Eiropas cilvēks. Ar Eiropu Eglītis iepazinās ļoti agri – skolas gados viņš mācījās 2. Rīgas pilsētas ģimnāzijā, bet tad negaidīti saslima ar tuberkulozi – tautā saukto diloni, kas 20. gs. 20. gados vēl joprojām skaitījās ļaunākais cilvēces bieds. Jau kopš atgriešanās no Krievijas ar šo slimību bija saslimusi Anšlava māte (mirst – 1926. g.). Viktors Eglītis nosūtīja savu dēlu ārstēties uz Šveices kalnu kūrortu Leisenē netālu no Ženēvas ezera. Slimība viņā rosināja spītu un gribu nepadoties. Iespējams tāpēc paša piedzīvoto cīņu ar neganto slimību Eglītis vēlāk tik labi spēja atspoguļot savā pirmajā romānā „Līgavu mednieki”, piešķirot slimajam varonim neatlaidīgu gribu izveseļoties. Būdams Šveicē rakstnieks ļoti iemīlējis kalnus, ilgojies pēc tiem, tie kļuva par sava veida kaislību. Kalnu valdzinājums tika iemūžināti stāstā „Stulbenis”. Visilgāk un viskaislīgāk Eglītis gribēja būt gleznotājs. Pēc atveseļošanās no slimības viņš 1929. gadā iestājās Latvijas Mākslas akadēmijas figurālajā darbnīcā un mācījās pie izciliem māksliniekiem. Sākot ar 1933. gadu, būdams students, viņš savus darbus izstādīja mākslinieku biedrību izstādēs.…
