Man acīs asaras sarosās, jo turu rokās, kas sirdij man dārgs un nicinošs. Irmgarde turēja un lūkojās savā jaunības bildē. Tā man ir viena un citas nekad nav bijis. Es gribētu, es vēlētos, bet spēka man trūkst triekt zemē šo bildi un atstāt hiēnām. Tā esmu es, uz šī ceļa, uz rikšotāja. Un gribu jums teikt, ka mans ceļš nav pamests hiēnām.
Šobrīd viņas ceļš veda uz Rietumiem- mežonīgajiem un atbalšu pilnajiem. Plankums, kā viņa bija iesaukusi viņas jauno pavadones ēnu, norādīja tieši uz turieni. Večiņas miesa trīcēja, jo Plankums bija eksperts visā savā jomā. Pēkšņi debesis nomācās un negaisu suņi vandījās apkārt. Notecēja viena vienīga asara pār viņas vaigu. Un tad sāka līt. Viņa raudāja un lietus drīzāk jau mākoņu asaras tik lija un lija. Tādus emocijas uzplaiksnījumus viņa atļāvās neapdzīvotās vietās. Likās, ka viņa pārvaldītu stihijas, jebšu stihijas pārdzīvoja viņai līdz. Viņa spēja atstāt kaut ko paliekošu. Uz visiem laikiem. Plankums ieraudzīja bedri, kurā viņa varētu šīs dienas rituālu novadīt. Takā diezgan garš ceļš bija noiets un viņi gāja pareizā virzienā, tā arī viņi tur apmetās. Bedre tika pielieta pilna ar aukstu ūdeni. Večiņa iegāja aukstajā ūdenī un 10 sekundēm, jo ūdens bija nolāpīti auksts, bet tas bija pietiekoši, lai saturētu viņas garu vienotu, taču Plankums nesaprata, kam tas ir vajadzīgs. Nu normāls cilvēks ieietu karstā vannā, bet šis ir kaut kas pāri. Taču Plankums un Irmgarde nebija vienīgie šai cilvēku pamestā apkārtnē šeit dzīvoja arī Avalanš- vilkatis un viens no četriem brāļiem. Viņam bija asinskāra daba un viņš it kā nekad neredzēja savus brāļus, jo tie nepieļautu savā apkārtnē klīst izsalkušam radījumam, lai gan viņu mīlēdami, kuram pāri nedarītu.
…
