Cilvēka izziņa nav iespējama bez jutekliskiem tēliem. Tas nozīmē, ka dvēseles darbība atkarīga no ķermeņa un ir ar to cieši saistīta. No tā izriet, ka dvēsele “pati par sevi” ir materiāla un mirstīga, kas gan nenozīmē atteikšanos no tikumības. Tikumībai ir jādod priekšroka tās pašas dēļ, līdzīga tam, kā vislielākais sods par grēku ir pati netikumība.
Viens no Renesanses cilvēka izpratnes svarīgākajiem elementiem – individuālisms. Tas nenoliedzami ir vērsts uz cilvēka spēju un talantu apliecinājumu, kas realizējas egoismā, patvaļā un amorālismā, tomēr nedrīkstētu aizmirst, ka savās pamat izpausmes formās ir vērsts uz dievišķā apliecinājumu: indivīds, realizējot visas savas radošās potences, tiecas vienoties ar dievišķo skaistumu un gudrību, tādejādi slavinot gan sevi, gan savu Radītāju.…