Latvijas reliģiskā sistēma iekļauj tradicionālo svētku valstiskotas formas – Ziemassvētki, Lieldienas, Līgo, seni citu valstu svētki – Jaungada svinības (kopš Krievijas cara Pētera I laikiem), Starptautiski atzīti svētki ar vai bez arhaiskiem elementiem – 1. maija svētki, 8., 9., maijs. Neapšaubāmi pašas valsts rituālie datumi - Valsts proklamēšanas diena (Latvijai vēsturiski tādas ir vismaz 3, bet atzīmējam vienu), dažādas sēru un piemiņas dienas. Rituālas, svētkiem pielīdzināmas aktivitātes, kurām ir dziļākas vai mazāk dziļas saknes un kuri nav izvirzīti valsts obligāto svētku sastāvā, bet tiek svinēti. Nevajag domāt ka tie būtu otrās kategorijas svētki, - nē to uzdevums ir uzturēt sabiedrības brīvības ilūziju – Pavasara lielā talka, Ražas svētki, Mārtiņdiena, Mātes diena.
Tieši Mātes dienas rituāla vērošana tiks veikta šī darba ietvaros.
Paši svētki ir Latvijai jauns rituāls aizgūts no Rietumeiropas 20. gadsimta 90-to gadu sākumā. Ar vairāk vai mazāk līdzīgām tradīcijām tiek svinēti virknē pasaules valstu, pārsvarā maijā un martā, bet ir arī citos mēnešos.
Kad nu būtu noskaidrots, kas ir reliģija un kāda tieši rituāla vērojums tiks veikts, jāpamato arī, kāpēc šo svētku svinēšana ir uzskatāma par rituālu.
Rituāls ir rīcība, ko indivīds realizē cikliski, iracionāli un automātiski. Modernais rituāls nedaudz atšķiras no arhaiskā, kas prasīja pilnīgu identiskumu un katra sīkuma nemainīgu ievērošanu. Mūsdienu rietumu kultūrā rituālam ir pieļaujamas modifikācijas. Tam ir racionāls pamats – krītoties cilvēku izglītības līmenim un sabrūkot sabiedrības tradicionālajām struktūrām zūd pēctecība, kas ir viens no būtiskākajiem “ciešā” Rituāla pastāvēšanai.…