Iepazīstoties ar Reklāmas likumu, nonācu pie secinājuma, ka lai izveidotu reklāmu ir jāzin ārkārtīgi daudzas lietas, mēs nevaram izdomāt reklāmu un laist to apgozībā, ir jāparzin liels informācijas apjoms. Reklāmā nav pieļaujama vardarbības un kara propaganda. Manuprāt, reklāmā nedrīkst izmantot baiļu un māņticības radīto ietekmi, attēlot, izmantot vai citādi pieminēt fizisko personu (kā privātpersonu vai kā amatpersonu) vai tās īpašumu bez šīs personas piekrišanas. Reklāmās nedrīkst izmantot cita uzņēmēja vārdu, uzvārdu, nosaukumu (firmu) vai citādu identificējošu apzīmējumu (arī preču zīmi) bez uzņēmēja piekrišanas. Reklāmas parasti ir vērstas uz dažadu auditoriju, piemēram, ir reklāmas , kas paredzētas bērniem. Pēc manām domām , bērniem paredzētajās reklāmās nedrīkst ietvert apgalvojumus, vizuālu vai skaņas informāciju, kura varētu nodarīt viņiem morālu vai fizisku kaitējumu vai radīt mazvērtības sajūtu, ietvert mudinājumu vai mudināt uz agresivitāti un vardarbību, diskreditēt vecāku, aizbildņu un pedagogu autoritāti vai arī nepārprotami norādīt, ka reklamējamās preces vai pakalpojuma iegāde ir iespējama jebkurai ģimenei, neņemot vērā tās budžetu. Mūsdienu ģimeņu dzīve ir ļoti atšķirīga, ko vieni var atļauties, citi par to pat nevar iedomāties. Tāpēc reklāmām nevajadzētu tieši aicināt bērnus pašus vai aicināt bērnus, lai viņi mudina vecākus vai citas personas pirkt preces vai izmantot pakalpojumus. Reklāmās, manuprāt, nevajadzētu attēlot bērnus kādas bīstamās situācijās, kuras varētu mudināt bērnus to atkārtoti izdarīt mājās. …
