Prozas darba ir nepieciešams laikmeta raksturojums, bet bez spilgtiem tēlu raksturojumiem daiļliteratūras darbs kļūtu pārāk līdzīgs vēsturiskam sacerējumam.
Brāļi Kaudzītes savā romānā „Mērnieku laiki” paradījuši interesantus cilvēku tipus. Sākšu ar vienu no riebīgākajiem un šīs sievietes vīru.
Oļiniete un Oļiņš abi ir hernhūtisma aizstāvji. Oļiniete ir gatava visu ko pagriezt sev par labu, kā toreiz, kad Oļiniete dzina Lienu no mājām prom un Oļiņš teica: „Made, tu dari grēku” Viņa atbildēja: „Nekas, grēcīgie Dievam ir mīļi”. Oļinietei ir nepārvarama tieksme pārkāpt otro bausli – „tev nebūs Dieva vārdu nelietīgi valkāt”. To, cik Oļinietes ticība ir „dziļa” un „patiesa”, redzam no tā vien, ka viņa, pie dievgalda uzdarbojas kā brunču pētniece ( to viņa pastāsta pati (netīšām) Ilzei pirmajā tikšanās reizē). Oļiņam atšķirībā no sievas tomēr ir sirdsapziņa. Tūliņ pēc ugunsgrēka Irbēnos viņš lasīja citātu „Dievs dara labu, ko darīdams” no Bībeles, neapjēgdams, ka tādā situācijā tas ir pliekans un Bībeles lasīšana viņam kalpoja arī par laika kavēkli, kas ļāva necīnīties pret sievas un Prātnieka blēdībām.
Prātnieks citiem acīs neskatās aiz netīras sirdsapziņas, nevis aiz kautrības, ka es reizēm. Mērnieks Feldhauzens reiz teica Prātniekam :”Labāk lai ir cilvēks bez ticības nekā necilvēks ar ticību! Un labāk lai necilvēks bez ticības nekā necilvēks ar ticību!”. Katrā gadījumā mērniekam būtu tiesības vārdus „necilvēks ar ticību” attiecināt uz Prātnieku. Prātnieks ir zemisks, bet tumšās dziņas kulmināciju sasniedza brīdī, kad viņš kopā ar Oļinieti ļaudis kūdīja, lai neatvēl Lienai kapavietu kapsētā.
…
