Šajā Regīnas Ezeras darbā mākslinieciskā laiktelpa ir ļoti nenoteikta, taču nevar teikt, ka tai trūktu konkrētuma. Tās konkrētums ir paslēpies laika bezgalībā un telpas plašumā, tās nedalāmajā vienībā, ar kuru tiek izteikta darba galvenā ideja – vai vara dara laimīgu.
Pirmkārt, šajā darbā laikam nav patstāvības. Galvenā varone darba sākumā runā par pagātni - „Tik daudzkārt esmu par to domājusi: punkts, neļaušos, neviens nedrīkst sūkt manas asinis!”. Galvenās varones personība tiek parādīta kā apņēmības pilna un drosmīga, viņa nevēlas baidīties aizstāvēt sevi. Taču pāreja uz tagadni viņu maina – viņa redz, kā ods sūc viņas asinis, un salīdzina tieši šī mirkļa nozīmīgumu ar citiem. Viņas domas aizklīst līdz pasaules radīšanai un Dievam. Šeit tiek parādīts, cik ietilpīgu laika ritējumu var iekļaut pāris teikumos - tiek parādītas pārmaiņas mākslinieciskā „es” uzskatos, kā arī šaubas par to, kā pagātne un tās notikumi ir ietekmējuši tagadni.
Prozā uzmanības centrā ir tieši šis nepastāvīgais, procesuālais, viss, kas mainās, top un vēl nav gatavs.1 Autors to pamato ar savu individuālo pieredzi, taču literatūrā reālais autors ir tikai universāls laika pārvaldītājs, viņa personīgais „es” nav vienlīdzīgs ar māksliniecisko „es”.…