Raugoties uz izmaiņām, redzam, ka jaunais mācību saturs ir veidots, ne vairs koncentrējoties uz to, cik daudz un kādā apjomā jāapgūst attiecīgajā mācību priekšmetā, bet tieši no skolēnu vajadzību skatpunkta. Beidzot skolēns ir mācību procesa centrā ne tikai formāli, bet arī skaidri saskatāmi no mācību priekšmetu standarta viedokļa. Katra mācību priekšmeta standartā ir “Lielās Idejas”, kas nosaka sasniedzamos rezultātus – lietpratību – skolēnam, beidzot pirmsskolu, 3., 6., 9. un 12. klasi, tomēr skolotājiem un skolām ir piešķirta visai liela autonomija, izvēloties, kā šos rezultātus sasniegt, atbilstoši skolēnu vajadzībām un mūsdienīgas lietpratības izglītībai. Arī pats mācību saturs ir kļuvis daudzdimensionāls, to veido ne tikai pamata prasmes mācību priekšmetos un jomās, bet arī caurviju – pašizziņas un pašvadības, domāšanas un radošuma, sadarbības un līdzdalības, digitālas – prasmes, kā arī ieradumu nostiprināšana un vērtību un tikumu stiprināšana mācību procesā.
Protams, kā jau katrs jaunievedums, arī šis projekts neiztiek bez kļūdām, dažbrīd šķietami utopiskām idejām, tomēr mums visiem ir jāatceras, ka labu rezultātu sasniegšana ir iespējama tikai, izvirzot augstus mērķus un virzoties uz to īstenošanu. Jebkurām, pat vispārdomātākajām pārmaiņām ir vairāki riski, uz kuriem būtu arī jānorāda, tomēr, vai tāpēc, ka tādi pastāv, mēs bremzēsim procesu, tikai bažījoties par nezināmo? Nākamie gadi rādīs, vai izdosies projektā paredzēto iedzīvināt reālajā skolas vidē.
…