Taču aizraujošākais notikums, protams, risinājās operas kulminācijā. Tajā brīdi Hosē arvien vairāk un vairāk sāk izskatīties nožēlojami, gan morāli, nepārtraukti lūdzoties Karmenai palikt uz mūžu kopā ar viņu, gan izskatā – ģērbjoties skrandās.
Lai gan patiesībā pēc izrādes manī raisās divējādas izjūtas. Jo no otras puses biju arī mazliet vīlusies. Operas sākumā (pirmajos cēlienos) biju pat ļoti vīlusies, jo biju cerējusi redzēt lielas skaistas kruzuļainas baroka kleitas, nopūderētas baltas sejas ar milzīgām ruļainām frizūrām vai vismaz kaut ko no renesanses, taču tā visa vietā redzēju padomju Kubu, ar lētiem bezgaumīgiem apģērbiem. Domāju, es šo izrādi pilnībā novērtētu, ja pirms tam būtu redzējusi tradicionālo „Karmenas” iestudējumu. Jo interpretācija, nebūt nebija slikta, man tā patika košo krāsu dēļ, taču mūziku nevarēju līdz galam baudīt. Žorža mūzikas skanējums man saistās ar ko senu, greznu, bravūrīgu un dārgu, taču izrādes iestudējums kā jau minēju, bija lēts. Mūzika pai par sevi ir skaista, un izrāde arī pati par sevi skaista, taču mana redzes un dzirdes bilde šoreiz nespēja savienoties.
…