Šā gada mācību ietvaros es skatījos Rūdolfa Blaumaņa lugas ekranizējumu „Trīnes grēki”, kurš bija iestudēts Liepājas teātra aktieru izpildījumā, ļoti svarīgi būtu piebilst, ka izrādi vēroju televīzijas ierakstā. „Trīnes grēki” ir joku luga četros cēlienos ar dziesmām un dejām. Izrādes režisors ir Pēteris Vīksne, kurš, kā izrādās, šāda tipa lugās ir jau specializējies. Vēl, kā ļoti svarīgi cilvēki šīs izrādes tapšanā, būtu jāpiemin scenogrāfs Albīns Dzenis, mūzikas komponists Ivars Vīgners, dziesmu tekstu autors Jānis Peters un deju horeogrāfe Karmena Austruma. Šī izrāde vēsta par konkrētu cilvēku dzīvi 19. gs. sākumā. Darbība norisinās divās saimnieku mājās, konkrētāk, Mazbērzos un Lielbērzos. Par darbā attēloto vietu liecina scenogrāfija, kura ir nepārprotama un viegli uztverama, bet vistiešāk par 19. gs. sākumu liecina aktieru tērpi, uzvedība un runa. Saimnieku mājām raksturīga ir dzīvošana saimē, arī mūsdienās ir sastopams šāds dzīvošanas tips, proti, dzīvošana kolektīvā ir vērojama gan skolā, gan ārpus skolas, kā arī mājās. Un šai kolektīvajai dzīvošanai klāt piederas dažādi strīdi, sirds plosoši notikumi, jautrības un intrigas. Taču katram gadsimtam ir savas rakstura iezīmes. Galvenās atšķirības starp mūsdienām un tā laika dzīvi vislabāk raksturos gadsimtu progress jeb attīstība. Ja tolaik jauna cilvēka prāts bija nodarbināts ar precībām un pūra gādāšanu, tad šobrīd cilvēki no sākuma kļūst patstāvīgi, un tikai pēc tam seko viss pārējais. Ļoti pamanāms bija arī tā laika naivums, kā arī jaunu cilvēku kūtrums.
Pirmajā cēlienā darbība sākas un risinās Mazbērzu mājās. Pirmais, ko es pamanīju un novērtēju pozitīvi, bija scenogrāfija. Dekoratīvas sienas ar logiem, galds, krēsli, skapis, aizkari un vēl citas lietas, kas skatītājam vēstī par attiecīgo laikmetu. …
