Recenzija par operu "Alčīna"

"Alčīnas” pirmizrāde notika 1732. gada 16.aprīlī Londonas Koventgārdena teātrī (šajā Džona Riča jaunuzceltajā namā Hendelis strādāja kopš piespiedu aiziešanas no Heimārketa teātra). Libreta autors nav zināms, sižets aizgūts no slavenā renesanses dzejnieka Ludoviko Ariosto dzejojuma „Saniknotais Orlando” 6. un 7. dziedājuma. Šīs lieliskās operas atdzimšanas notika mūsu gadsimta divdesmitajos gados Leipcigā, vēlāk arī Anglijā, Venēcijā (Dzefirelli inscenējums ar Džoanu Sazerlendu titullomā) un citur.
Stāsts ir par burvi Alčīnu (Sonora Vaice). Valdzinošajai burvei Alčīnai tīk pievilināt laimes meklētājus un savā salā pārvērst tos mēmās, pusdzīvās būtnēs jeb zombijos. Viņas pēdējais gūsteknis ir bruņinieks Rudžēro (Kristofers Einslijs), kurš vēl nav noburts. Opera sākas ar Rudžēro līgavas Bradamantes (Antra Bigača) un viņas aizbildņa Meliso (Krišjānis Norvelis) ierašanos. Bradamante pārģērbjas sava brāļa Rikardo bruņutērpā. Atbraucējus sagaida Alčīnas māsa Morgana (Evija Martinsone), kurai jaunais "Rikardo" iepatīkas jau no pirmā acu uzmetiena. Tā nu Morgana aizved jaunos viesus uz savas māsas Alčīnas pili. Tur tieši ir sākusies balle jeb karnevāls. Abi ceļinieki sastop Alčīnu un ierauga Rudžēro, taču pār viņu burves (Alčīnas) vara ir neizmērojama. Viņš dzīvo kā luteklītis, tomēr neatceras savu līgavu Bradamanti. Tajā pašā laikā ir arī kāds mazs zēns Oberto (Eleonora Orlova), kurš meklē savu tēvu Astolfo. …