Re­cen­zi­ja par Ono­rē de Bal­za­ka ro­mā­nu "Go­ri­o tēvs"

La­sot Bal­za­ka ro­mā­nu „Go­ri­o tēvs” sā­ku do­māt vai es ne­es­mu līdz­īgs vi­ņa mei­tām. Lai gan Bal­zaks ru­nā par 1777.-1854.ga­du., to­mēr tas viss ir sa­sto­pams arī mūs­die­nās. Ag­rāk la­sot ci­tus ro­mā­nus es ne­kad ne­bi­ju ie­dzi­ļi­nā­jies au­to­ra vār­dos tā kā es to da­rī­ju ša­jā ro­mā­nā. Es iz­jū­tu vi­sas sā­pes, ko Go­ri­o tēvs pār­cie­ta bei­gās mir­stot. Bet kā jau vi­sos li­te­rā­ra­jos dar­bos ir kāds la­bais, kas pa­līdz cie­tē­jiem. Ša­jā dar­bā bi­ja trīs Go­ri­o tē­va pa­lī­gi – Ras­tin­jaks, Bjan­šons un Kris­tofs. Bet vai kaut kas tāds mūs­die­nās no­tiek? Jā, pro­tams, jo rie­bī­gi un pat­mī­lī­gi cil­vē­ki ir un būs mū­žī­gi.…