Pēc pirmā cēliena zāle palika manāmi tukšāka – liela daļa pieklājīgo, pareizi audzināto latviešu, acīmredzot, nespēja izturēt to vājprātu, kas norisinājās uz skatuves. Tika pārkāptas neskaitāmas ētikas robežas – neķītrība kā sarunās, tā izdarībās, alkohols, smēķēšana un nāve, kas bija tikai tā, starp citu. Izrāde savu kulmināciju sasniedza tieši otrajā cēlienā – galvenā varoņa grēksūdzē.
Vai šī izrāde mani aizskāra līdz pašiem sirds dziļumiem? Protams, nē. Tāds nemaz nebija izrādes mērķis. Izrādes stāsts ir dziļi personisks un ar to spēj identificēties vien galvenajam varonim līdzīgie. Vidējais latvietis galveno varoni var tikai nesaprast un pat nosodīt. Tikmēr pārējiem iesaku atnākt un izbaudīt krāšņo, oriģinālo scenogrāfiju Kristiana Brektes izpildījumā, kā arī iespēju dzīvajā dzirdēt talantīgos grupas Ryga mūziķus.
…