Socializāciju atspoguļo spēja iekļauties sabiedrībā, pieņemt tās normas un vērtības, tādēļ grāmata „Mēs, Zoo stacijas bērni” ir labs pamats, lai raudzītos uz socializācijas problēmām. Pirmās no tām Kristiānei parādās mainot dzīvesvietu. Meitene visu savu bērnību pavada laukos, kur brīvo laiku pavada starp citiem bērniem, kuri kopīgi rotaļājas brīvā dabā, cits pret citu izturas ar cieņu un izpratni, tādēļ nonākot pilsētas vidē notiek desocializācija, kuru meitene turpmāk padzīvos vairākas reizes savas dzīves laikā.
Autore pati ļoti labi analizē situāciju, kādā nokļūst pēc dzīvesvietas maiņas. Pilsētā atšķirībā no laukiem valda citi likumi, kā piemēram, galvenais ir tas, kurš ir stiprākais, ārējam izskatam ir liela nozīme, un ka savu vietu var izkarot noniecinot citus. Desocializācijas sajūtu meitenei rada jaunie likumi, kuriem gribot negribot ir jāpakļaujas, jo viņa jau sevi apzinās kā indivīdu, kurš negrasās pakļauties citiem.
No šīs situācijas izriet arī cita socializācijas problēma. Videi ir jāattīsta indivīds, bet bērni dzīvojot starp betona sienām nav spējīgi sevi patstāvīgi attīstīt, jo pieaugušie apspiež viņu iztēli un vēlmes, pieaugušie uzstāda normas, kurām ir jāpakļaujas, neiedziļinoties bērnu vajadzībās un interesēs. Pagalms bērniem kalpo kā viņu pašu demokrātiska sabiedrība, kura diktē savas normas, no kurām ari rodas bērnu skatījums uz pasauli. Bērni ierobežojumu dēļ ātri pajauš to, kā drīkst darīt tikai to, ko ir izdomājuši pieaugušie, bet izsecina ari to, ka atļautais ir garlaicīgs, bet aizliegtais sagādā prieku. …