Grāmatā tiek runāts arī par mīlestību un ar to saistītām reālām situācijām. Piemēram, kādēļ laikam ejot pāru starpā zūd kaisle? Dzen skolotājs atbild, ka mīlestības , kas nesusi kaisli, lēnām kļūst par jūtām. Kaislei izzūdot, rodas citas attiecības daudz dziļākas, uz kurām balstās uzticēšanās, atbalsts viens otram. Katrā ziņā daudz vairāk kā kaisle.
Kāds cits no „Dzenbudistu stāstiem” vēsta par ļoti pieklājīgu un neuzbāzīgu mācekli, kurš nekādā gadījumā negribēja traucēt aizņemto skolotāju, lai rastu atbildes uz saviem jautājumiem. Pat tad, kad skolotājs vaicāja, vai viņam nav kādi jautājumi, māceklis atteica : „Dzen skolotājs tik aizņemts, kā lai tāpat vien traucēju?” Tā tas norisinājās vairākus gadus un beigu beigās skolotājs sacīja: „nevēlēšanās citus apgrūtināt ir vērtība, bet, ja tās ir par daudz, tiek pazaudēts laiks un iespēja pašam sevi apzināt.” Šie stāti stāsta par vērtībām, par iedziļināšanos sevī un apkārtējā vidē, par izpratni un labākā saskatīšanu. Pat melošana sniedz vērtīgu labumu, ne savtīgu labumu otram.
Budismā lielu nozīmi pievērš sevis izzināšanā un lielu daļu sevis izzināšanā sniedz meditācija. Bet tā nav vienīgā metode, kā sevi izzināt. „Doma, ka vienīgais ceļš uz izpratni ir meditācija- ir aprobežota”. Budismā un, domāju, ka ne tikai budismā arī dzīvē, kur reliģijai nav īpašas nozīmes, izpratnei jānāk caur sirdi.
Izlasot šo grāmatu un painteresējoties nedaudz vairāk par budismu un dzenbudismu varu secināt, ka šī reliģija man šķiet simpātiskāka par kristīgo ticību. Vismaz tik daudz cik esmu uzzinājusi, tā liekas pamācoša un reāli izmantojama, šeit netiek nekas uzspiests un atbildes uz jautājumiem jārod pašam sevī, izzinot sevi, lai kļūtu par labāku cilvēku. Grāmata ir interesanta un saistoša.
…
