Grāmatai „Dižkareivis Vilibalds Drosmiņš” es pavisam nejauši uzdūros skolas bibliotēkā. Tā uzreiz piesaistīja manu uzmanību ar dīvaino un mazliet bērnišķīgo nosaukumu, bet, tai pašā laikā, nopietno grāmatas izskatu. Tā kā mani interesē grāmatas par armiju un kariem, nolēmu ielūkoties arī šajā. Biju patīkami pārsteigts izlasot Andreja Skaiļa priekšvārdu. Izrādās, ka grāmatā ietvertie notikumu izklāsti tapuši Otrā Pasaules kara laikā, un tikai pēc neatkarības iegūšanas tikuši atkal apkopoti šajā grāmatā. Taču visvārāk mani pārsteidza tas, ka grāmata, lai arī ir humoristisku notikumu virkne, latviešu karavīriem, kara gados, ir bijusi ļoti svarīga. Par to liecina A. Skaiļa teiktais: „Man kādreiz nācās lasīt sarakstu, kas kopā ar mantiņām 1944. gada vasarā bija izsniegts no ievainojuma miruša leģionāra mātei: 1) pulkstenis, 2) ar aukliņu pārsietas vēstules un fotogrāfijas, 3) kabatas portfelis ar 29 reihsmarkām, 4) grāmata „Vilibalds Drosmiņš”.…