Galvenokārt, filmas galvenais motīvs ir parādīt cik grūti bijis tiem cilvēkiem. Arī , lai cilvēki saprot, ka nevajag naidoties ar citiem, citādāk visiem iznākums nebeidzas labi, it īpaši šādas izsūtīšanas, kuras neviens nevēlētos nekad mūžā piedzīvot vai pieredzēt. Autore savā grāmatā rakstījusi, ka tas ir Vanadziņu-dēla Aļņa un vīra Aleksandra-piemiņai, bet šī filma var kalpot visiem izsūtītajiem, kuri cieta un aizgāja bojā staļinisma represijās no 1941.gadā līdz 1957. Par to ir arī uzstādīts piemineklis ''Veļupes krastā'' kā arī "Melnais slieksnis" - Okupācijas muzeja izveidota piemiņas zīme padomju okupācijas upuriem Rīgā, lai nemūžam neaizmirstu par tiem, kuriem vajadzēja piedzīvot šādas šausmas.
Manuprāt, filmas režisoram ir izcili izdevies atspoguļot Melānijas Vanagas autobiogrāfisko, dokumentālo un arī vēsturisko dzīvesstāstu. Šī filma jau ir ieņēmusi līderpozīcijas Latvijas filmu topā. Es vēlētos lai šo filmu noskatās katrs cilvēks un padomā par to cik daudz šie cilvēki ir izcietuši. Ceru, kad katrs cilvēks noskatoties šo filmu izjutīs skumjas, bēdas un vēlēsies uzlabot šo pasauli uz labu, jo tikai tā mēs visi būsim dzīvi un laimīgi.
…