Ja galveno lomu atveidotāji savu darbu paveica godam, tad otrā plāna aktieri Aleksandrs Skarsgārds, Šarlote Remplinga, Džons Hērts un Udo Kīrs, kuri gan vairāk figurēja filmas pirmajā pusē, papildināja jau tā garšīgo kūku ar vairākām odziņām. Īstajās vietās tika pajokots par cilvēku kāri uz pompozām kāzām, mantkārību, galda etiķetes striktu ievērošanu, kā arī citām tik ļoti raksturīgām cilvēku īpašībām un šķietami muļķīgām situācijām.
Visam iepriekšminētajam noskaņu piedeva mūzika, par ko liels paldies jāsaka tiem, kas šajā projektā atbildēja par skaņu un mūzikas pavadījumu. Komponista Ričarda Vāgneraskaņdarbs no operas “Tristans un Izolde” perfekti sasaistās ar filmas sižetu, ļaujot skatītājam izbaudīt divu lielisku mākslas darbu mijiedarbību savā starpā, kas liek skudriņām par ķermeni skriet kā filmas laikā, tā pēc seansa beigām.
Šī filma noteikti ir liekama vienā plauktiņā ar gada labākajām filmām, tomēr tikt pie Oskara nominācijas, kur nu vēl pašaOskara, varētu liegt Larsa fon Trīra iepriekšminētie izgājieni Kannu kinofestivālā. Neskatoties uz to, filma ir acīm baudāma, domu rosinoša un tāda kā obligātā literatūra katram, kurš vēlas noskatīties kaut ko pavisam atšķirīgu no tā, ko parasti nākas redzēt kinoteātru repertuāros.
…