Edgars Po dzimis aktieru ģimenē Bostonā 1809. gada 19. janvārī un lai gan Po ir 19. gadsimta rakstnieks un dzejnieks, viņa darbiem nav nekā kopīga ar tā laika straujo saimniecisko uzplaukumu un pāreju uz varenās lielvalsts patstāvību, kas bija raksturīga Amerikai tajos gados pēc kara ar Angliju. Manuprāt, Po stāvēja pāri parastajām cilvēku ikdienas problēmām un izlēma neiet pa citu rakstnieku iemīto “ taciņu ” – aprakstīt acīmredzamo, bet iedziļinājās cilvēka būtības dzīlēs un mazliet dzīvnieciskajās tieksmēs.
Man Edgara Po daiļrade piesaistīja ar jau zināmo faktu, ka nekas tāds nekur citur nebūs lasāms. Vismaz ne no pirmavota. Tieši Po bijis tas, kurš aizsācis savos stāstos iegremdēties cilvēku apslēptākajās vēlmēs un iedomās, viņu iekšējās pasaulēs, slimīgajās fantāzijās, kā arī to izpausmēs. Po ar savu stāstu varoņiem rotaļājas izsmalcinātās un sarežģītās prāta un iztēles rotaļās, kas arī padara viņa varoņus tik atšķirīgus vienu no otra. Katram ir savas slēptākās domas, vēlmes, fantāzijas un ieceres un Po tās savos darbos nemaz nav domājis ierobežot, gluži otrādi, viņš tām ļauj izpausties visā to krāšņumā.
Iespējams, ka Po darbus lasīt ir īsta bauda, jo var just, cik daudzpusīgs un interesants cilvēks viņš ir bijis. Po pārvaldīja vairākas valodas un reizēs, kad darbā vislabāk iederējās kāds itāļu, franču vai latīņu valodas vārds vai teikums, viņš to arī nekavējās izmantot. Šāda pieeja ļauj lasītājam gan paplašināt savu redzesloku, gan labāk izprast stāstu un iejusties tā darbībā.
Kaut gan katrs Edgara Po stāsts vai novele ir atšķirīgs gan ar tā personāžiem, gan to slimīgajām novirzēm, ja tā drīkst izteikties, tiem tomēr ir dažnedažādas kopīgas iezīmes. Par labu piemēru kalpo fakts, ka savos stāstos “ Dzīvi apraktie, ” “ Ašera mājas sabrukums ” un
“ Berenika, “ kā veidu kā šausmināt savus lasītājus, Po saviem varoņiem piedēvē katalepsiju. Lasītājus vienkārši pārņem šausmas, iztēlojoties šo baismīgo slimību, kuras dēļ cilvēki tiek aprakti dzīvi un izcieš drausmīgu savas dzīves galu, šoreiz pa īstam.
…
